Tiešā skaņa ir skaņa, kas nāk no skaļruņa un tieši sasniedz klausītāju. Tās galvenā īpašība ir tā, ka skaņa ir tīra, tas ir, klausītājs dzird gandrīz tādu pašu skaņu, kādu izstaro skaļrunis, un tiešā skaņa neiziet cauri telpas atstarojumam no sienas, grīdas un augšējās virsmas, tai nav nekādu defektu, ko rada iekšējās apdares materiālu skaņas atstarošanās, un to neietekmē iekštelpu akustiskā vide. Tādēļ skaņas kvalitāte ir garantēta un skaņas precizitāte ir augsta. Ļoti svarīgs princips mūsdienu telpu akustikas projektēšanā ir pilnībā izmantot tiešo skaņu no skaļruņiem klausīšanās zonā un pēc iespējas vairāk kontrolēt atstaroto skaņu. Telpā metode, lai noteiktu, vai klausīšanās zona var iegūt tiešo skaņu no visiem skaļruņiem, ir ļoti vienkārša, parasti izmantojot vizuālo metodi. Klausīšanās zonā, ja persona klausīšanās zonā var redzēt visus skaļruņus un atrodas apgabalā, kur visi skaļruņi ir savstarpēji izstaroti, var iegūt tiešo skaļruņu skaņu.

Normālos apstākļos skaļruņu piekare ir labākais risinājums tiešai skaņai telpā, taču dažreiz mazā slāņu atstarpes un ierobežotās telpas platības dēļ piekares skaļrunim var būt noteikti ierobežojumi. Ja iespējams, ieteicams skaļruņus pakārt.

Daudzu skaļruņu skaņas signāla leņķis ir 60 grādu robežās, horizontālais leņķis ir liels, vertikālais virziens ir mazs. Ja klausīšanās zona neatrodas skaņas signāla signāla virziena leņķī, tiešu skaņas signālu nevar iegūt. Tāpēc, novietojot skaļruņus horizontāli, augstfrekvenču skaļruņa asij jābūt vienā līmenī ar klausītāja ausu līmeni. Kad skaļrunis ir novietots, galvenais ir pielāgot skaļruņa slīpuma leņķi, lai neietekmētu augsto frekvenču klausīšanās efektu.

Kad skaļrunis atskaņo, jo tuvāk skaļrunim, jo ​​lielāka ir tiešās skaņas daļa skaņā un jo mazāka ir atstarotās skaņas daļa; jo tālāk no skaļruņa, jo mazāka ir tiešās skaņas daļa.